Mana satikšanās ar iekšējo, savvaļīgo Pumu
Ir brīži, kad ceļojumi aizved mūs ne tikai uz citu valsti vai pilsētu, bet arī dziļi sevī. Tie ne vien atver pasauli, bet arī sirdis, sāpes un spēku, kuru līdz šim bijām slēpuši. Šis ir stāsts par manu tikšanos ar savu iekšējo Pumu — satikšanos, kas notika nevis plānotā elpošanas praksē vai retrītā, bet strīdā Romas vidū.
Roma. Pilsēta, kurā satiekas mūžība un mirklis.
Tieši tur, starp marmora kolonnām un Vespu dūkoņu, es piedzīvoju vienu no saviem lielākajiem iekšējiem lūzumiem.
Pirms dažiem mēnešiem devos ceļojumā uz Romu — senatnes, skaistuma un garīgo meklējumu pilsētu. Taču, kā tas nereti notiek, vissvarīgākās transformācijas notiek nevis zem debesīm, bet dziļi sevī. Skaistākajā no vietām notika kas negaidīts — es sastrīdējos ar savu draudzeni. Tā nebija tikai parasta domstarpība. Tas bija brīdis, kad mana rāmā, saprotošā un vienmēr klātesošā daļa — sieviete, kas gadiem ilgi bijusi “stabilā un spēcīgā” — salūza. Klusums, ko biju tik ilgi krājusi sevī, pārplīsa kā senlaicīgs trauks uz akmens bruģa.
Mani vairs nesargāja ne jogas paklājiņš, ne meditāciju stundas, ne labie nodomi. Tikai es. Es un Puma.
Tā bija mana iekšējā Puma — mežonīga, nesavaldīta, instinktīva. Tajā brīdī, kad man visvairāk bija vajadzīgs atbalsts, es saņēmu vēsu attieksmi. Tas izsita pamatu no kājām. Es nezinu, vai tie bija Foruma senie mūri vai Kolizeja ēna, bet kaut kas manī saplīsa… vai varbūt — beidzot atvērās.
Puma manī nerēca. Viņa dziedāja. Viņa kliedza. Par visām reizēm, kad biju norijusi sāpes, smaidījusi, kad gribējās raudāt, un paklusējusi, kad gribējās kliegt. Viņa bija tā, kas atgādināja:
Tu vairs nevari dzīvot tikai, lai būtu saprotama citiem. Tev jābūt patiesai pret sevi.
Un tajā karstumā notika, kas vēl negaidītāks — es sabijos no sevis.
No tās iekšējās daļas, kas tik ilgi bija klusējusi, līdz pēkšņi sāka runāt skaļi, dusmīgi, pat izaicinoši.
Vai tiešām tā es izskatos, kad aizstāvu sevi?
Šis jautājums vēl ilgi dūca manā prātā, kad atgriezos mājās, staigāju un klīdu par Latviju, klausoties savā paātrinātajā elpā un mēģinot saprast, vai šī Puma ir mans draugs vai ienaidnieks.
Šī dusmu un skumju simfonija pārvērtās satikšanās rituālā ar sevi. Tumšākā mana daļa izrādījās neticami spēcīga. Es vairs neredzēju to kā vājo, neloģisko vai "neapgaismoto" daļu. Tā bija dārgumu lāde, pilna ar dimantiem — apspiestām vēlmēm, neizteiktām sāpēm, neizdzīvotām pieredzēm. Milzīgs potenciāls.
Kāpēc mums māca dusmas apspiest, nevis tās saprast? Kāpēc tiek uzskatīts, ka garīgums ir tikai klusums, nevis arī uguns?
Romā es iemācījos – katrs stāsts ir daudzslāņains. Manas dusmas bija manas patiesības sardze. Un jā, katrai situācijai ir divas puses. Bet šoreiz es vairs neatteicos no savējās. Es vairs nevilku sev pāri vainas segu, sakot "kā tu tā vari, ja esi apzināta un strādā ar sevi?", neklausījos citu pārmetumos, kā es tā varu?! Jā, es atvainojos par izpausmi, taču arī atzīstot savas daļas, kuras vēlās būt redzamas.
Kopš tā ceļojuma beigām ar draudzeni - mēs esam katra savā ceļā un pārmaiņās. Es ticu, ka katrai no mums šis bija liels pagrieziena punkts, lai ieskatītos sevī dziļāk, patiesāk un lielāku mīlestību. Un tas nav ar rūgtumu teikts. Gluži pretēji — ar pieņemšanu. Tas, ka mūsu ceļi šķīrās, nenozīmē, ka viņa bija slikta vai nesaprotoša. Vienkārši — šis posms ir jāpiedzīvo atsevišķi. Kā divas upes, kas kādu brīdi plūst līdzās, bet tad ieplūst dažādos krastos.
Dažreiz mīlestība ir arī atļaut kādam iet.
Tā ir kā transformācija, ko neizbēgami nes sevī jebkurš ceļojums — gan ārējais, gan iekšējais. Roma bija fons mūsu stāsta kulminācijai, bet īstā revolūcija notika Manī.
Un varbūt mēs katra pieredzējām to pašu: Atbrīvošanos. Viņa — savā veidā, es — savējā. Tā vienkārši ir dzīve, kad satiekas patiesums, drosme un laiks pāršķirt jaunu lappusi.
Un, lai kur viņa arī šobrīd dotos - Es klusībā novēlu viņai GAISMU. Tādu pašu, kādu mācos ieraudzīt sevī.
Un tagad? Katru dienu es mācos dzīvot kopā ar savu Pumu. Mācos viņu neapslāpēt, bet dzirdēt. Mācos skatīties savās ēnās un tajās nevis meklēt vainu, bet saskatīt dārgumus — neizdzīvotus sapņus, apklusinātas vajadzības, nedrošas robežas, kuras ir pelnījušas spēku.
"Kad mēs pārstājam cīnīties ar savām ēnām, tās pārvēršas par gaismas avotiem."
Roma bija tikai fons. Īstā revolūcija notika manī.
Vai Tu pazīsti savu Pumu?
Varbūt viņa slēpjas dusmās, ko esi gadiem norijusi. Varbūt viņa ir tavos klusajos "jā", kad sirds kliedz "nē".
Un varbūt ir pienācis laiks — nevis cīnīties ar viņu, bet satikties.
#breathwork #anger #truth #therapy #mywayofhealing #HealingJourney #MeetYourself
#SelfLoveRitual #EmotionalHealing #OwnYourStory #TruthTeller#AwakenYourPower #RadicalHonesty
