Just. Sajust. Kāpēc esam iemācījušies atbildēt "viss ir labi"?
"Kā tev iet?" — "Labi, paldies!"
Cik reižu dienā to sakām, pat nepadomājot? Un cik reižu tas tiešām ir patiesība?
Lielākajai daļai no mums šī atbilde ir kļuvusi automātiska. Ne tāpēc, ka mēs melotu — bet tāpēc, ka esam iemācījušies to teikt, pirms paši sev paguvām pajautāt: ko es tagad īsti jūtu?
Kad jušana kļūst par svešvalodu
Daudziem no mums emocijas kādreiz bija bīstamas. Bērnībā tās varēja nozīmēt kritiku, apkaunojumu vai vientulību — "nebūt izlutinātam", "nebūt pārāk jūtīgam", "nebūt par apgrūtinājumu citiem". Un tā mēs iemācījāmies izdzīvošanas prasmi, kas mums lieliski kalpoja bērnībā, bet pieaugušā vecumā kļūst par sienu starp mums un mūsu pašu dzīvi: jūtas tiek saspiestas, nevis izjustas.
Problēma ir tā, ka mēs bieži pat nemākam vairs nosaukt, ko jūtam. Ne dusmas, ne skumjas, ne prieku — viss saplūst vienā neitrālā "normāli" vai "labi". Prāts ir iemācījies apiet jūtas ar ātru, drošu atbildi, pirms tās paguvušas pat pacelt galvu.
Bet ķermenis neaizmirst
Lai cik veikli prāts prot noliegt vai apiet jūtas, ķermenis runā savā valodā — un tā ir daudz godīgāka.
Saspringti pleci. Savilkts žoklis. Sažņaugts vēders. Elpa, kas paliek augsta un sekla krūškurvī, nekad nenolaižoties līdz vēderam. Šīs nav nejaušas fiziskas pazīmes — tās ir gadiem, dažkārt gadu desmitiem, uzkrātas, neizteiktas emocijas, kas atradušas patvērumu ķermenī, jo prātam vairs nebija drošas vietas, kur tās "novietot".
Somatiskais darbs — darbs ar ķermeni, elpu un klātbūtni — sāk atvērt tieši šo, bieži aizmirsto, telpu. Kad ļaujam ķermenim runāt, nevis mēģinām to kontrolēt vai izskaidrot, notiek kaut kas dziļi atbrīvojošs.
Kas notiek, kad sākam justies no jauna
Strādājot ar ķermeni — caur elpu, kustību un klātbūtni — bieži atveras kas negaidīts: atgriežas spēja justies.
Ne tikai lielās, dramatiskās emocijas, bet arī smalkās nianses — intuīcija, iekšēja zināšana, sajūta par to, kas ir "pareizi" man, nevis kas ir "pareizi" vispār. Cilvēki, kas iet šo ceļu, bieži apraksta, ka sāk pamanīt arī sinhronitātes — nejaušības, kas šķiet pārāk precīzas, lai būtu nejaušas. Tas nav mistika radīšanas labad — tas ir dabisks rezultāts tam, ka esam atkal klātesoši savā dzīvē, nevis dzīvojam automātpilotā, atrautā no sevis.
Kad jušana atgriežas, atgriežas arī skaidrība par savu ceļu. Ne tāpēc, ka pēkšņi zinām visas atbildes, bet tāpēc, ka atkal dzirdam savu iekšējo balsi — to, kas bija apklusināta gadiem ilgi.
Atpakaļ pie autentiskās daļas
Šis ceļš — no "viss ir labi" līdz patiesai jušanai — ir ceļš atpakaļ pie savas autentiskās daļas. Tā nav vienas sesijas process, bet gan pakāpeniska atgriešanās, slānis pa slānim, elpa pēc elpas.
Un tas ir tikai sākums. Jo, kad iemācāmies justies, mēs nesākam justies mazāk — mēs sākam dzīvot vairāk.
Nākamajā rakstā turpināšu šo tēmu, runājot par to, kā tieši elpas prakses palīdz "atvērt" saspiestās emocijas un kā izskatās pirmā soļa process darbā ar ķermeni.
Vai arī tu bieži atbildi "labi", kaut jūties savādāk? Ja jūti, ka esi gatavs/-a sākt ceļu pie savas patiesās jušanas, piesakies sesijai — kopā radīsim drošu telpu, kur tavas jūtas var beidzot tikt sadzirdētas.